Apdzīvojamības koeficients, izmantošanas koeficients un augsnes caurlaidības koeficients - vai jums tie šķiet kā vārdi no citas pasaules? Bet tā nav! Visi šie termini attiecas uz mājas būvniecības procesu.

Un ikviens, kas būvē savu māju, savā ceļā saskarsies ar šiem dīvainajiem vārdiem.

Līdz tam ir svarīgi zināt, ko tie nozīmē un kāda ir katra no tām nozīme.

Un tieši tāpēc mēs jums piedāvājām šo ziņu, lai tim pēc tim jums izskaidrotu, ko tas viss galu galā nozīmē. iesim?

Kas ir aizņemtības līmenis?

Apbūves rādītājs parasti attiecas uz to, cik daudz atļauts apbūvēt zemes gabalu vai zemes gabalu. Šis rādītājs atšķiras dažādās pilsētās un rajonos. Pilsētu teritorijās arī parasti ir augstāks apbūves rādītājs nekā lauku teritorijās.

Zemes izmantošanas nodokli nosaka pašvaldības katrā pašvaldībā, un tas ir svarīgs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un līdzsvarotu mājokļu būvniecību, izvairoties no neierobežotas un neplānotas izaugsmes.

Pilsētplānošanas departamenti ir tie, kas nosaka aizņemtības līmeni katrā pilsētas sektorā. Tas ir tāpēc, ka katrs reģions ir sadalīts zonās, un katrai no šīm zonām tiek noteikts atšķirīgs aizņemtības līmenis atkarībā no katras pašvaldības ģenerālplāna mērķa.

Lai uzzinātu, kāds ir jūsu pilsētas iedzīvotāju noslogojums, jums ir divas iespējas: meklēt šo informāciju pilsētas domes tīmekļa vietnē vai personīgi doties uz pilsētplānošanas sektoru un pieprasīt šo informāciju; šajā gadījumā parasti tiek iekasēta neliela maksa.

Ir vērts atcerēties, ka jau pirms darbu vai pat projekta uzsākšanas ir svarīgi, lai šī informācija būtu pieejama, tādējādi jūs neriskējat, ka darbs tiks bloķēts, jums nāksies maksāt soda naudu vai pēdējā brīdī būs jāveic izmaiņas projektā.

Kā aprēķināt aizņemtības līmeni

Jautājums, kas nekur nepazudīs: kā aprēķināt aizņemtības koeficientu? Tas ir daudz vienkāršāk, nekā jūs domājat.

Taču vispirms jums ir jāzina jūsu zemes gabala kopējie izmēri kvadrātmetros.

Pieņemsim, ka jums pieder 100 kvadrātmetru liels zemes gabals un vēlaties uzbūvēt 60 kvadrātmetru lielu māju, tad aprēķins jāveic, kopējo apbūvēto platību dalot ar kopējo zemes gabala platību, piemēram, šādi:

60 m² (mājas kopējā apbūvētā platība) / 100 m² (kopējā zemes platība) = 0,60 jeb 60% aizņemtība.

Ja jūsu pašvaldība ir noteikusi, ka maksimālajai zemes gabala aizņemtības vērtībai jābūt 80 %, jūsu projekts šo parametru robežās ir ok.

Taču ir svarīgi ņemt vērā, ka aizņemtības rādītājs attiecas ne tikai uz mājas lielumu, bet arī uz visiem uz zemes esošajiem segumiem, piemēram, saimniecības ēkām, segtām atpūtas zonām un augšējiem stāviem ar pārpalikumiem.

Aplūkosim sīkāk: jūsu zemes gabala platība ir 100 m², un jums ir projekts mājai ar 60 m² pirmajā stāvā un otrajā stāvā, kur tiks izbūvēts balkons, kas izvirzīts 5 m² uz āru. Turklāt jūs vēl plānojat uzbūvēt piebūvi ar atpūtas zonu, kuras kopējā platība ir 20 m².

Šajā gadījumā aprēķins jāveic šādi: vispirms saskaitiet visas projekta apbūvētās platības.

60 m² (mājas kopējā apbūvētā platība) + 5m² (augšējā stāva pārpalikusī platība) + 20m² (piebūves apbūvētā platība) = kopā 85 m².

Tad kopējo apbūvēto platību daliet ar kopējo zemes platību:

80 m² / 100 m² = 0,85 jeb 85% aizņemtība.

Šādā gadījumā, ja nosakāmā aizņemtības likme ir 80 %, projektam būs jāveic pārstrukturēšana, lai tas atbilstu pašvaldības noteiktajiem parametriem.

Taču, pieņemot, ka augšējā stāva balkona platība ir tāda pati kā pirmajā stāvā, tad pārpalikuma nav, un līdz ar to aizņemtības koeficients ir 80 %, kas atbilst valsts iestāžu noteiktajam ierobežojumam.

Ņemot vērā šo scenāriju, jums, iespējams, rodas jautājums, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot aizņemtības koeficientu, un kas ne. Tāpēc ņemiet vērā:

Jomas, kas tiek ņemtas vērā kā aizņemtības rādītājs

• Karnīzes, balkoni un nojumes, kuru platība pārsniedz vienu kvadrātmetru;
• Segtās garāžas;
• apbūvētas teritorijas, piemēram, atpūtas un pakalpojumu zonas, ja tās ir segtas;
• Edicules;
• Augšējo stāvu horizontālie pārpalikumi, piemēram, balkoni.

Teritorijas, kurās netiek aprēķināts apdzīvojuma nodoklis

• Atvērtās garāžas;
• Peldbaseini;
• Mašīntelpas;
• Augšējie stāvi, kas horizontāli nepārsniedz pirmā stāva platību;
• Pazemes apbūves zonas, piemēram, garāžas

Tomēr, lai gan iepriekš minētās platības netiek uzskatītas par aizņemtības koeficientu, tās tiek ņemtas vērā, aprēķinot zemes izmantošanas koeficientu. Neskaidrības? Mēs paskaidrosim sīkāk nākamajā tēmā.

Izmantošanas koeficients

Izmantošanas koeficients ir vēl viena svarīga informācija, kas jums ir jāņem vērā, būvējot māju.

Arī šo vērtību nosaka katras pašvaldības pašvaldība, un tā ir saistīta ar to, cik labi zeme ir izmantota.

Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā viss, kas ir uzbūvēts, neatkarīgi no tā, vai tā ir slēgta vai atklāta platība, atšķirībā no aizņemtības rādītāja, kurā vairumā gadījumu (tas var atšķirties atkarībā no pašvaldības) ņem vērā tikai segtās apbūvētās platības.

Vēl viena atšķirība starp izmantošanas koeficientu un aizņemtības koeficientu ir tā, ka šoreiz aprēķinā tiek ņemti vērā arī augšējie stāvi, pat ja to izmēri ir tādi paši kā pirmā stāva.

Piemēram, aprēķinot izmantošanas koeficientu, trīs stāvi ar 50 kvadrātmetriem veido 150 m².

Bet, lai jūs labāk saprastu, sniegsim piemēru. Lai aprēķinātu izmantošanas koeficientu, reiziniet visu stāvu vērtību un daliet ar kopējo zemes platību, piemēram, šādi:

50 m² (katra stāva kopējā platība) x 3 (kopējais stāvu skaits) / 100 m² = 1,5. Citiem vārdiem sakot, izmantošanas koeficients šajā gadījumā ir 1,5.

Pieņemsim, ka papildus trīs stāviem zemes gabalam ir arī brīvā laika pavadīšanas zona 30 m². Šoreiz aprēķins tiks veikts šādi:

30 m² (atpūtas zona) + 50 m² (katra stāva kopējā platība) x 3 (kopējais stāvu skaits) /100 m² (kopējā zemes platība) = 1,8.

Aprēķinot izmantošanas koeficientu, nav jāņem vērā arī būves pagrabstāvā, bet, no otras puses, ir jāņem vērā nojumes, karnīzes un balkoni, kuru platība pārsniedz vienu kvadrātmetru, kā arī nesegtas apbūvētas platības, piemēram, peldbaseini, sporta laukumi un garāžas.

Augsnes caurlaidības koeficients

Pirms būvniecības uzsākšanas jāveic vēl viens ārkārtīgi svarīgs aprēķins - augsnes caurlaidības koeficients.

Ir svarīgi nodrošināt, lai lietus ūdens varētu pienācīgi iekļūt zemē, tādējādi atbrīvojot pilsētas no plūdiem un ūdens aizsērēšanas.

Tas ir tāpēc, ka, nepietiekami izmantojot necaurlaidīgas grīdas, lietus ūdens nevar apmierinoši notecēt un galu galā applūst ielas, ietves un citas publiskās telpas.

Augsnes caurlaidības koeficientu nosaka arī pašvaldības, un katrā pilsētā ir atšķirīga vērtība. Lai aprēķinātu augsnes caurlaidības koeficientu, pašvaldības piedāvātā vērtība jāreizina ar zemes kopējo platību.

Parasti šis rādītājs parasti svārstās no 15 % līdz 30 % no kopējās zemes platības. Iedomāsimies, ka jūsu pašvaldības prasītais augsnes caurlaidības rādītājs ir 20 % un jūsu zemes platība ir 100 m², tad aprēķins būtu jāveic šādi:

100 m² (kopējā zemes platība) x 20% (pašvaldības noteiktais augsnes caurlaidības koeficients) = 2000 jeb 20 m².

Tas nozīmē, ka 100 m² zemes gabalā 20 m² ir jāatvēl augsnes caurlaidībai. Tas nozīmē, ka šajā platībā nedrīkst būt nekāda veida necaurlaidīga konstrukcija, kas neļauj lietus ūdenim nokļūt zemē.

Taču tas nenozīmē, ka šī telpa ir neizmantota vai ļaunprātīgi izmantota. Gluži otrādi, labā dizainā šī platība var būt dārzs, puķu dobe vai atpūtas zāliens.

Tajā varētu atrasties arī atklāta garāža.

Vēl viena iespēja, kā labāk izmantot šo caurlaidīgo platību, ir meklēt alternatīvus materiālus. Visizplatītākais un populārākais no tiem ir betona grīda.

Šim seguma veidam ir dobumaina vieta, kurā tiek stādīta zāle. Pašvaldības parasti uzskata, ka betona grīda ir 100 % caurlaidīga.

Ir vērts apsvērt arī drenāžas grīdu izmantošanu - tādā gadījumā grīdas ir pilnībā ūdensnecaurlaidīgas, bet āra laukums ir pilnībā bruģēts.

Dažos projektos ir ierasts redzēt arī oļu vai upju akmeņu izmantošanu zemes seguma veidošanai, saglabājot zemes caurlaidību. Izskats ir ļoti skaists.

Vai arī varat vienkārši izvēlēties uzklāt zālienu uz visas caurlaidīgās zemes virsmas, izveidojot skaistu dārzu vai nelielu atpūtas un izklaides laukumu.

Svarīgi ir novērtēt savas vajadzības, gaumi un dzīvesveidu, lai pielāgotu šo telpu pēc iespējas labāk un, protams, lai tā būtu aizņemta un labi izmantota.

Visbeidzot, ir vērts arī precizēt, ka visa šī informācija ir vērsta uz to, lai zemi izmantotu pēc iespējas labāk gan no īpašnieka, gan no pilsētas viedokļa, jo, ja šīs vērtības tiek ievērotas, iegūst visa pilsētvide.

Galu galā, kurš gan nevēlas dzīvot un dzīvot labi plānotā pilsētā, kur mājokļi ir sabalansēti atbilstoši pieejamai platībai un, pats galvenais, tiek ievērota vide un ilgtspējīga prakse? Nu, katram vienkārši ir jādod savs ieguldījums!